— Ja, nav jau auksts, un asinis ir svaigas, pavisam svaigas.
— Ai, Kiš! — Viņas seja tvīka un staroja. — Un tās ir man?
— Jā, tev.
Kišs satvēra aļņādu aiz stūra, strauji parāva saini, un galvas izripoja sniegā.
— Trīs, — Kišs satraukumā aizžņaugtā balsī nočukstēja. — Nē, vismaz četras.
Bet Susu sēdēja sastingusi. Tur viņi gulēja — Nīkū ar maigajiem vaibstiem, Gnoba vecīgā, krunkainā seja, Ma- kamuss, kas viņai uzsmaidīja ar savilkto augšlūpu, un pēdigi Nosaboks, kura plakstiņš pa vecai paražai noslī- dzis virs meitenīgi gludā vaiga zīmīgā mirkšķienā. Tur tās guļ — liesmu plīva trizuļo par tām, bet zem katras sniegā arvien plašāks plešas koši sarkans loks.
Uguns karstuma atkausēta, baltā sērsnas garoza zem Gnoba galvas ielūza, un galva gluži kā dzīva virpuļodama atvēlās un apstājās pie Susu kājām. Bet viņa nepakustējās. Arī Kišs sēdēja nekustīgi, ar nemirkšķošām acīm stingi vērdamies tai sejā.
Mežā kāda pārāk smagi piesnigusi priede nosvieda savu sniega nastu, un dunošas atbalsis aizšalca pāri klajumam, bet viņi pat nesadrebēja. īsā diena izdzisa, un tumsa jau tinās ap nometni, kad pie ugunskura pierikšoja Baltais Ilknis. Suns apstājās' pa gabaliņu, lai izpētītu stāvokli, bet, kad neviens to projām nedzina, pienāca tuvāk. Viņa deguns aši pasviedas sānis, nāsis notrīsēja un spalva visgarām mugurai sabozās, taisnā ceļā viņš sekoja piepeši uzvēdījušai smaržai un nonāca pie saimnieka galvas.