stāsts

Kirdžali pēc tautības bija bulgārs. Turku valoda Kirdžali nozīmē varonis, drošulis. Viņa īsto vārdu es nezinu.

Kirdžali ar savu laupīšanu bija iebiedējis visu Moldaviju. Lai radītu par viņu zināmu priekšstatu, pa­stāstīšu par vienu no viņa varoņdarbiem. Reiz naktī viņš un amauts Mihailaki divatā uzbruka bulgāru sādžai. Viņi aizdedzinaja sādžu no abiem galiem un metās no mājiņas uz mājiņu. Kirdžali slepkavoja, bet Mihailaki vāca laupījumu. Abi kliedza: — Kird/ali! Kirdžali! — Visa sadža aizbēga.

Kad Aleksandrs Ipsilanti pasludināja sacelšanos un saka vākt karaspēku, Kirdžali atveda pie viņa vairā­kus no saviem vecajiem biedriem. Eterijas īstais mēr­ķis viņiem bija miglā tīts, bet karš deva iespēju tikt pie bagātības uz turku un varbūt arī uz moldāviešu rēķina — un tas viņiem likās skaidrs.

Pats Aleksandrs Ipsilanti bija drosmīgs, bet viņam trūka to īpašību, kas nepieciešamas lomai, kuru viņš bija sācis tēlot ar tadu dedzību un neapdomību. Viņš nemācēja saprasties ar ļaudīm, kurus viņam vaja­dzēja vadīt. Tie nejuta pret viņu ne godbijību, ne paļāvību. Pēc nelaimīgās kaujas, kurā gāja boja la­bākie grieķu jaunekļi, Iordaki Olimbioti ieteica vi­ņam doties projām un pats stajas viņa vietā. Ipsilanti aizauļoja uz Austrijas robežām un no turienes atsū­tīja savu lāstu ļaudīm, kurus nosauca par nepaklausī­giem gļēvuļiem un neliešiem. Lielākā daļa šo gļē­vuļu un neliešu gaja bojā aiz Seku klostera mūriem vai Prutas krastos, izmisīgi pretodamies desmitreiz stiprākajam pretiniekam.