Kirdžali atradās Georgija Kantakuzina vienībā; par Kantakuzinu var teikt to pašu, ko par Ipsilanti. Dienu pirms kaujas pie Skuļaniem Kantakuzins lūdza krievu priekšniecībai atļauju pāriet mūsu karantēnā. Vienība palika bez vadoņa; bet Kirdžali, Safjanosam, Kantagoni un citiem nekāda vadoņa nebija vajadzīgs.
Liekas, kauju pie Skuļaniem neviens nav attēlojis tik traģiski, kā ta notika īstenībā. Iedomājieties septiņsimt cilvēku — arnautus, albāņus, grieķus, bulgārus un visādus citus salašņas, kam nav nekādās jēgas par kara mākslu un kas atkāpjas, piecpadsmit tuk- stošu turku jātnieku vajāti. Šo vienību atspieda līdz Prutas krastam, un tur tā nolika sev priekšā divus mazus lielgabalus, kuri bija atrasti Jasu kunga pagalmā un no kuriem reizēm tika šauts, vārda dienu pusdienas rīkojot. Turki labprāt būtu lietojuši karte- čas, bet bez krievu priekšniecības atļaujas neuzdrīkstējās: renkuļi noteikti lidotu pāri uz mūsu krastu. Karantēnas priekšnieks (tagad jau nelaiķis), kas armija kalpoja jau četrdesmit gadu, savu mūžu nebija dzirdējis svelpjam lodes, bet nu dievs bija lēmis dzirdēt. Dažas aizspindza viņam gar ausīm. Vecītis briesmīgi sadusmojās un sabāra par to Ohotskas kājnieku pulka majoru, kurš dienēja karantēnā. Majors, nezinādams, ko darīt, aizskrēja uz upi, aiz kuras stalti jādelēja brašie turki, un padraudēja viņiem ar pirkstu. Brašie jātnieki, to redzēdami, apsviedas apkārt un auļoja projām un aiz viņiem visa turku vienība. Majoru, kas padraudēja ar pirkstu, sauca par Hor- čevski. Nezinu, kas ar viņu noticis.