— Vēl ne, — turki atbildējuši un strādājuši tā, ka sviedri lijuši aumaļām.
Kirdžali kļuvis nepacietīgs.
— Ir gan cilvēki, — viņš sacījis. — Pat zemi neprot rakt, kā nākas. Es butu izracis viens divi. Puiši! Atsieniet man rokas, dodiet jataganu.
Turki kļuvuši domīgi un sākuši apspriesties. — Kāpēc ne (viņi nolēmuši), atsiesim viņam rokas, iedosim jataganu. Kas tur par nelaimi? Viņš viens, mēs septiņi. — Un turki atsējuši viņam rokas un iedevuši jataganu.
Beidzot Kirdžali bijis brīvs un apbruņots. Ko gan viņš tobrīd izjutis! … Viņš sācis dūšīgi rakt, sargi viņam palīdzējuši… Pēkšņi Kird/ali iegrūdis viena no viņiem savu jataganu un, atstajis to viņa krūtīs, izrāvis abas pistoles, kas bijušas aizbāztas viņam aiz jostas.
Pārējie seši, ieraudzījuši Kirdžali apbruņotu ar divām pistolēm, laidušies bēgt.
Kirdžali tagad laupa Jasu apkartnē. Nesen viņš esot aizrakstījis valdniekam, prasījis no viņa pieci tūkstoši Ievu un piedraudējis nodedzināt Jāsus un dabūt rokā pašu valdnieku, ja viņa prasību neievēro- šot. Pieci tūkstoši Ievu viņš dabūjis.
Ko jūs teiksit par Kirdžali?