Starp sargiem un gūstekni nodibinājušās tuvas attiecības. Reiz Kirdaži viņiem sacījis:
— Brāļi! Mana stunda drīz sitīs. Neviens savam liktenim nevar izbēgt. Drīz es no jums šķiršos. Man gribētos atstāt jums kaut ko par piemiņu.
Turki sākuši ausīties.
— Brāļi, — turpinājis Kirdžali, — priekš trim gadiem, kad es laupīju kopā ar nelaiķi Mihailaki, mēs aprakām stepē netālu no Jasiem katlu ar naudu. Skaidrs, ka šī apraktā manta vairs netiks ne viņam, ne man. Lai tad notiek tā: ņemiet to sev un sadaliet savā starpa.
Turki gandrīz prātu zaudējuši. Sākuši gudrot, kā atrast šo slepeno vietu. Domājuši, domājuši un nolēmuši, lai Kirdžali pats viņus aizvedot.
Satumsusi nakts. Turki noņēmuši no cietumnieka kājām važas, sasējuši viņam rokas ar virvi un devušies ar viņu ārā no pilsētas uz stepi.
Kirdžali vedis viņus visu laiku vienā virzienā no kurgānā uz kurgānu. Viņi gājuši ilgi. Beidzot Kirdžali apstājies pie plata akmens, nomērījis divdesmit soļus uz dienvidiem, piecirtis kāju pie zemes un sacījis: — Šeit.
Turki ķērušies pie darba. Četri izvilkuši savus jata- ganus un ņēmušies rakt zemi. Trīs palikuši sardzē. Kirdžali atsēdies uz akmens un skatījies, kā viņi strādā.
— Nu? Vai drīz? — viņš jautajis. — Vai vēl neko nemana?