La Perls Laimīgais lauzās pa sniegu uz priekšu — aizelsies, gārgdams, lādēdams likteni, Aļasku, Nomu, kārtis un cilvēku, ko bija ķēris viņa nazis. Karstās asinis viņam uz rokām sāka stingt, bet aina acu priekšā neizgaisa — cilvēks iekrampējas pirkstiem galda malā un lēnām saļimst uz grīdas; izbirušie žetoni un izbārstītās kārtis; asās trīsas, kas pārskrien pār istabu, tad sastingums; ap- klusušais krupjē, monētu izgaistošā džinkstoņa; iztrūcinātās sejas; bezgalīgais klusuma mirklis; un tad negantais rēciens un atriebes vilnis, kas veļas viņam pa pēdām, sacēlis kājās visu pilsētu.

— Nu ir elle vaļā un visi velni pasprukuši, — viņš noņirdzās, ienirdams tumsā un bēgdams uz piekrastes pusi.

Pa visām atvērtajām durvīm plūda gaisma, un ļaudis no teltīm, būdām un deju zālēm metās pakaļ bēglim. Cilvēku kliedzieni un suņu rejas plēsa vai ausis pušu un lika kājām cilāties ātrāk. Viņš skrēja — tikai tālāk, tālāk. Troksnis sāka gaist, un vajātāju straujums noslāpa nespēcīgā niknumā par bezmērķīgo skrējienu. Tikai viena viegla ēna visu laiku turējās viņam līdzi. Paraudzījies pār plecu atpakaļ, viņš to redzēja brīžiem kā izplūdušu siluetu bālganajā sniega klajumā, brīžiem ienirstam kādas būdas vai krasta izvilktas laivas tumšajā ēnā.

La Perls Laimīgais klusi nolādējas pa sieviešu modei pārguruma asaru nomāktā balsī un metas dziļāk ledus blīvu, telšu un raktuvju bedru labirintā. Viņš klupa pār stingri nostieptam tauvām un darba rīku kaudzēm, sapinās nekārtīgi nomestu virvju mudžekļos, atdūrās pret bezjēdzīgi zemē sadzītiem mietiem, vairākkārt nokrita, kājai aizķeroties aiz apledojušiem pludinātajiem baļķiem. Tajos brīžos, kad viņam šķita, ka izbēdzis no vajātājiem, viņš mazliet palēninaja skrējienu, jo galva reiba, sirds sāpigi plēsa vai krūtis pušu, līdz pilnīgam aizslāpumam trūka elpas; bet ikreiz no tumsas atkal izšāvās ēna un piespieda viņu bēgt tālāk, kaut sirds gandrīz trūka pušu.