Pēkšņi viņam galvā iezibējās_ nojausma, atstādama aiz sevis māņticības salto sliedi. Ēnas neatlaidība viņa spēlmaņa prātam šķita ļauna zīme. Klusā, nepielūdzamā, neatvairāmā ēna viņam likās līdzīga liktenim spēles pēdējā kārtā, kad tiek savākti žetoni un saskaitīti visi laimesti un zaudējumi. La Perls Laimīgais ticēja tiem retajiem apskaidrības mirkļiem, kad cilvēka prāts izraujas no laika un telpas žņaugiem un atbrīvots paceļas mūžībā, lai Nejaušības atvērtajā grāmatā izlasītu savas dzīves stāstu. Viņš nešaubījās, ka patlaban pienācis tāds mirklis; tādēļ, pavērsies no krasta uz zemes iekšieni un skriedams par sniegoto tundru, viņš pat nejutās pārsteigts, redzēdams ēnu tuvojamies un pieņemam skaidrākus apveidus. Savas bezspēcības nomākts, viņš pēkšņi apstājās baltā klajuma vidū un strauji pagriezās. Laba roka izslīdēja no dūraiņa, un zvaigžņu palsajā gaismā pazibēja revolveris.

— Nešaujiet! Man nav ieroča.

Ēna bija ieguvusi tveramu apveidu, un, izdzirdot cilvēka balsi, La Perlam Laimīgajam saļodzījās ceļi un pakrūtē piepeši radās liela atvieglojuma sajūta.

Viss varbūt būtu noticis citādi, ja Erijam Bremam būtu bijis klāt ierocis tovakar, kad viņš sēdēja uz cietā sola «Eldorado» un redzēja, kā tiek noslepkavots cilvēks. Sā paša apstākļa dēļ viņam vēlāk vajadzēja doties ceļojumā pa Lielo Taku kopā ar gaužām nesaderīgu ceļabiedru. Lai nu bija kā būdams, viņš atkārtoja:

— Nešaujiet! Vai tad neredzat, ka esmu bez ieroča?

— Ko tad, velns parāvis, jūs dzenaties man pa pēdām? — kāršu spēlmanis noprasīja, nolaizdams revolveri.

Erijs Brems paraustīja plecus.

— Nav svarīgi, kādēļ to darīju. Gribu, lai nākat man līdzi.

— Uz kurieni?

— Uz manu būdu pašā nometnes malā.

Taču La Perls Laimīgais tikai urbās ar mokasīna papēdi sniegā un, piesaukdams visus viņam zināmos dievus, nosmējās par Erija Brema neprātīgo iedomu.

— Kas jūs tāds esat? — viņš beidzot noprasīja. — Un par ko jūs turat mani, domādams, ka no laba prāta bāzīšu galvu jusu cilpa?