Erijs pasviedās sānis, pameta rokas gaisā, mirkli grīļojās, tad sabruka sniegā. Bet Laimīgais saprata, ka aizšāvis garām sirdij, citādi pretinieks nebūtu ne soli paspēris.

Kad Erijs, pārvarējis sāpes, grīļojoties piecēlās kājās un prasīja revolveri, Laimīgajam prāts nesās izšaut vēlreiz. Taču viņš šo domu tūliņ atmeta. Nejaušība viņam līdz šim bija labvēlīga, un, ja viņš tagad mēģinās blēdīties, pašam vēlāk vajadzēs dārgi samaksāt. Nē, viņš spēlēs godīgi. Turklāt Erijs ir tā ievainots, ka nespēs noturēt smago koltu pietiekami ilgi, lai pamatīgi notēmētu.

— Kur nu ir jūsu dievs? — viņš zobgalīgi noprasīja, pasniegdams ievainotajam ieroci.

Erijs atbildēja:

— Dievs vēl nav runājis. Sagatavojieties dzirdēt viņa balsi.

Laimīgais gan nostājās ar seju pret Eriju, tomēr pagrieza krūtis sānis, lai būtu mazāk vietas, kur tēmēt. Erijs grīļojās kā piedzēris, taču ari pagaidīja, līdz vēj- pūta pierimstas. Revolveris bija ļoti smags, un viņš, tāpat kā Laimīgais, šaubījās, vai spēs to noturēt. Bet viņš tomēr turēja to virs galvas paceltā rokā, tad lēnām laida roku uz priekšu lejup. Mirklī, kad revolvera grauds atradās vienā augstumā ar Laimīgā krūšu kreiso pusi, viņš nospieda gaili. Laimīgais nesakustējās, bet sapnis par brīnišķīgo Sanfrancisko izgaisa un saira, un, kad saules apmirdzētais sniegs acīs satumsa aizvien melnāks, viņš izdvesa pēdējo lāstu Nejaušībai, kas arī šoreiz viņu bija pievīlusi.