— Skaidrs, tas vīrs bija Džons Rendolfs, — sāji iesmējās Laimīgais, pabeigdams iesākto teikumu.

Erijs palocīja galvu un noteica:

— Labi, ka sapratāt.

— Esmu gatavs, — Laimīgais sacīja, un viņa seja atkal bija kļuvusi drūma. — Rīkojieties, bet ātri.

Erijs Brems piecēlās.

— Es visu mūžu esmu ticējis dievam. Ticu, ka viņš ir taisnīgs. Ticu, ka šaja brīdī viņš noraugās uz mums un izšķir mūsu likteni. Ticu, ka viņš vēlas, lai mana labā roka piepilda viņa gribu. Mana ticība ir tik nešaubīga, ka gribu, lai mums cīņā būtu vienādi noteikumi un pats visuvarenais izspriestu taisnu tiesu.

Laimīgajam sirds priekā salēcās. Viņam nebija nekādas lielās jēgas par Erija dievu, bet viņš ticēja Nejaušībai, un Nejaušība bija viņam labvēlīga kopš tā vakara, kad viņš bēga gar krastmalu un pa sniega klajumu.

— Bet mums ir tikai viens ierocis, — viņš iebilda.

— Šausim pēc kārtas, — Erijs atbildēja un tūliņ izvilka un pārbaudīja La Perla kolta veltni.

— Kuram jāšauj pirmajam, to lai izšķir kārtis!

Laimīgajam asinīs jau kaisa spēlmaņa prieks, un, kad

Erijs pamāja, viņš nekavējoties izvilka no kabatas kāršu kavu. Šoreiz Nejaušība viņu nepametīs kaunā! Domādams par laimes atgriešanos, viņš izmeta kārtis, lai redzētu, kam jādala, un nodrebēja priekā, ieraudzīdams, ka jādala viņam. Viņš sajauca un izdalīja kārtis. Erijs atklāja pīķa kalpu. Viņi sāka spēlēt. Erijam nebija neviena trumpja, bet Laimīgajam — dūzis un divnieks. Lielā dzīve viņam atkal šķita ļoti tuvu, kad viņi nomēroja piecdesmit soļus.

— Ja dievs novērsīs savu vaigu un jūs mani nošausiet, suņi un viss pārējais pieder jums. Manā kabatā jūs atradīsiet parakstītu pardošanas apliecinājumu, — Erijs sacīja, nostājies nomērotās takas galā, un, pavērsis platās krūtis pret pretinieku, raudzījās tam tieši acīs.

Laimīgais atvairīja vīziju par saules apmirdzētu okeānu un notēmēja. Viņš to darīja ļoti rūpīgi. Divas reizes viņš nolaida roku, kad pavasara vēja brāzma sašūpoja priedes. Bet trešo reizi viņš nolaidās uz ceļgala, satvēra revolveri cieši abās rokās un izšāva.