—   Gribot negribot jums iepatīkas šis klimats, — teica Kadverts, atbildot manai slavas dziesmai par Konas krastu. — Es atbraucu uz šejieni pirms astoņpadsmit ga­diem, tikko beidzis koledžu. Kopš tā laika neesmu no še­jienes izbraucis, nerunājot, protams, par tām reizēm, kad esmu ciemojies savā dzimtenē. Un es jūs brīdinu: ja kāda vieta zemes virsū jums ir dārga, nekavējieties te pārāk ilgi, citādi šis nostūris liksies vēl dārgāks.

Mēs nupat bijām paēduši pusdienas plašā terasē, kas bija pavērsta pret ziemeļiem, lai gan novietojumam tādā jaukā klimatā nav nekādas nozīmes.

Sveces nodzēsa, un baltās drānās ģērbies slaids japānis kā spoks parādījās sudrabainajā mēness gaismā, pasniedza mums cigārus un izgaisa bungalo tumsā. Es skatījos caur banānu un lchua koku lapotni lejup, kur tūkstoš pēdu zemāk aiz guaijavas brikšņiem pletās mierīgā jūra. Ve­selu nedeļu, kopš biju izkāpis krastā no nelielā kabotāžas kuģīša, es dzīvoju pie Kadverta, un šajā laikā vējš ne reizi nebija sagrumbojis rāmo ūdens virsmu. Tiesa, bija atskrējušas pūsmas, bet tās bija vismaigākās dvesmas, kas jebkad vasarā pieredzētas salās. Tās nevarēja saukt par vēju: tās bija nopūtas — garas, smaržīgas nopūtas, ko, atelpai ļaudamās, izdvesa pasaule.

—   Lotosu zeme, — es teicu.

—   Kur diena ir līdzīga dienai un katra diena ir kā pa­radīze, — atbildēja Kadverts. — Nekad nekas nenotiek. Nav pārāk karsts, nav pārāk auksts. Vienmēr ir tieši tā, kā vajag. Vai esat ievērojis, kā jūra un zeme elpo pēc kārtas?