Es patiešām biju pamanījis šo tīkamo, ritmisko elpu. Katru rītu vēroju, kā jūras vējiņš, pie krasta sacēlies un maigi apdvesis zemi ar ozonu, atgriežas jūrā. Rotaļādamies virs jūras, tas viegli satumsināja ūdens virsmu, un visur bija redzamas garas joslas, kurām vēsmas kaprīzie skūpsti lika pārvietoties, ņirbēt un mainīties. Bet katru vakaru es vēroju, kā jūras elpa sastingst dievišķā mierā, un klausījos, kā kafijas kokos un palmās šalc liegā zemes elpa.
— Tā ir mūžīgā klusuma zeme, — es teicu. — Vai te kādreiz pūš vējš? Vai pūš tā pa īstam? Jūs saprotat, ko es domāju.
Kadverts papurināja galvu un norādīja uz austrumiem.
— Kā tas var pūst, ja to apstādina tāda barjera?
Augstu pacēlās Mauna-Kea un Mauna-Loa kalnu milzeņi, it kā aizsedzot pusi zvaigžņotās debess. Divarpus jūdžu virs mūsu galvas slējās to galotnes, klātas ar sniegu, ko tropu saule nebija spējusi izkausēt.
— Lieku galvu ķīlā, ka trīsdesmit jūdzes no šejienes tieši šobrīd pūš vējš ar četrdesmit jūdžu ātrumu stundā.
Es neticīgi pasmaidīju.
Kadverts piegāja pie telefona uz terases. Viņš izsauca vispirms Vaimeu, Kohalu un Hamakuu. No sarunas fragmentiem sapratu, ka vējš pūš. «Pamatīgi uzpūš un norimst, jā?… Un cik ilgi?… Tikai nedēļu?… Hallo, Eib, tas esat jūs? … Jā, jā … Jūs tomēr stādīsiet kafijas kokus Hamakuas krastā… Ejiet kārties ar saviem vējžogiem! Jums vajadzētu redzēt manus kokus!»