Es zināju, ko tas nozīmē. Es vienīgais to redzēju. Neviens cits to nebija pamanījis, tikai Stīvens Kaluns, bet to es uzzināju vēlāk. Redzēju, ka tās tuvojas — no­lādētās, neaprakstāmās šausmas, bet atraidīju domas par nākotni. Man bija bail. Es nespēju domāt. Un naktīs rau­dāju.

Viņš bija mans draugs. Mēs kopā ķērām haizivis Niihauā. Dzināmies pakaļ savvaļas lopiem Mauna-Kea un Mauna-Loa. Iejājām zirgus un iededzinājām zīmes vēr­šiem Kartera rančo. Medījām kazas Haleakalā. Viņš mā­cīja man nirt un vizināties bangās ar dēli, kamēr es kļuvu gandrīz tikpat veikls kā viņš, bet viņš bija veik­lāks par kuru katru kanaku. Es redzēju, kā viņš ienirst piecpadsmit asu dziļumā un paliek zem ūdens divas mi­nūtes. Viņš bija amfībija un kalnietis. Viņš rāpās pa tā­dām takām, pa kurām uzdrošinājās kāpaļāt tikai kalnu kazas. Viņš nebaidījās ne no paša velna. Viņš atradās uz «Lugas», kas cieta avāriju, un nopeldēja trīsdesmit jūdzes trīsdesmit sešās stundās pa nemierīgu jūru. Viņš sveiks un vesels iznāca no briesmīgiem viļņiem, kas jūs un mani pārvērstu receklī. Viņš bija dižens cilvēks, cil­vēks dievs. Mēs izgājām cauri revolūcijas ugunīm. Mēs abi bijām romantiski monarhisti. Viņu divreiz ievainoja, viņam piesprieda nāves sodu. Viņš bija pārāk dižens cil­vēks, lai republikāņi viņu nogalinātu.