Viņš saslima ar spitālību. Šis cilvēks… Bet vai nav vienalga? Viņu sauca Laits Gre- gorijs. Katrs kamai zina šo stāstu. Viņš bija dzimis ame­rikānis, bet augumā līdzinājās veco Havaju salu virsai­šiem. Viņš bija sešas pēdas un trīs collas garš, bez drē­bēm svēra divsimt divdesmit mārciņas — vieni muskuļi un kauli, ne unces tauku. Viņš bija stiprākais cilvēks, ko es savā mūžā esmu redzējis, atlēts, milzis, dievs. Mans draugs. Un viņa sirds un dvēsele bija tikpat skaistas kā ķermenis.

Interesanti, ko jūs darītu, ieraugot savu draugu, savu brāli uz slidenas bezdibeņa malas. Viņš slīd, slīd, bet jūs nekādi nevarat viņam palīdzēt. Tieši tā bija. Es neko nevarēju darīt. Es redzēju, ka tas tuvojas, un neko ne­varēju darīt. Mans dievs, ko lai es būtu darījis? Slimība bija uzlikusi viņam uz pieres ļaunu un neapstrīdamu zīmi. Neviens cits to neredzēja. Es vienīgais to redzēju — laikam tāpēc, ka mīlēju viņu. Es neticēju savām acīm. Tas bija pārāk briesmīgi. Un tomēr šī zīme bija viņam uz pieres, uz ausīm. Es pamanīju, ka viņam piepamst ausu ļipiņas — pavisam nedaudz. Vēroju mēnešiem ilgi. Par spīti visam, cerēju, bet tad kļuva tumšāka āda starp uzacīm — parādījās tumšs plankumiņš, gluži kā viegls iedegums. Es arī būtu noturējis to par iedegumu, bet tas it kā neredzami spīdēja, brīdi paspīdēja un nodzisa. Mē­ģināju iestāstīt sev, ka tas ir iedegums, taču man ne­izdevās.