tīkamā valoda likās pamazām un gandrīz nemanāmi aizšūpojam pašu stāstītāju no šīs pasaules un laika citās — daudz tālākās dienās un kādā senā, aizmirstā zemē; vārdu pa vārdam viņš aizbūra mani sev līdzi, es sekoju viņam gadsimtu putekļos, sirmas senatnes ēnās un rēgos un jutos tā, it kā būtu kopā ar pārnācēju no šīs senās pasaules. Tieši tā, kā es runātu par saviem tuvākajiem draugiem un ienaidniekiem vai labi pazīstamiem kaimiņiem, viņš tērzēja par seru Bediveru, seru Boru Deganisu, seru Lanselotu, Ezera bruņinieku, seru Galahadu un citiem Apaļā Galda diženajiem, un cik bezgalīgi, cik neizsakāmi vecs, izbalējis, sauss un no senuma pārkokojies viņš nu izskatījās, — jo tālāk viņš runāja, jo vairāk sakritās. Pēkšņi viņš pagriezās pret mani un it kā par laiku vai citu kādu parastu sīkumu ievaicājās:
— Par dvēseļu ceļošanu jūs būsit dzirdējis; vai jums jr zināmi arī gadījumi, kad miesa pārceļas citā gadsimtā?
Atbildēju, ka neko tādu gan neesmu dzirdējis. Viņu tas interesēja tik maz — patiešām, kā par labu vai sliktu laiku runājot, — ka viņš pat nepamanīja, vai vispār esmu atbil-
dējis. Iestājās īss klusuma bridis, ko tūlīt pārtrauca algotā ceļveža vienmuļā balss:
— Senas bruņas no sestā gadsimta, karaļa Artura un Apaļā Galda laikiem; spriež, ka tās piederējušas bruņiniekam seram Sagramoram Ilgotajam; pievērsiet uzmanību apaļajam caurumam bruņu krekla krūšu kreisajā pusē, tā izcelšanās nav noskaidrota, jādomā, radies vēlākos laikos, kad bija izgudroti šaujamie ieroči; iespējams, ka tās ir kāda Kromvela kareivja lodes pēdas…