Mans paziņa pasmaidīja — ne tā, kā smaida mūsu dienās, bet tā, kā jau ilgiem gadu simteņiem aizmirsts smaidīt, — un pie sevis nomurmināja:
— Bija tev zināt, kas redzējis un darījis. — Tad pēc īsas pauzes viņš piebilda: — To es pats iešāvu.
Sī piezīme ķēra mani kā strāvas sitiens; kad es atjēdzos, viņš jau bija pazudis.
Visu to vakaru es nosēdēju pie kamīna «Vorikas ģerbonī», aizklīdis sendienu sapņos, bet rūtīs triecās lietus, un vējš plosījās ap viesnīcas pakšķiem un karnīzēm. Laiku pa laikam es gremdējos vecā sera Tomasa Malorija burvīgajā grāmatā, bagātīgās brīnumu un piedzīvojumu dzīrēs, dziļi ieelpoju senatnīgo vārdu aromātu un atkal ļāvos sapņiem. Ap pusnakti es izlasīju uz gulētiešanu vēl vienu jauku stāstu, šo pašu, kas te seko.
Kā sers Lanselots divus milžus pievārēja un pili atsvabināja
Ne ildzin spiedās viņam virsū atkal divi lieli milži, dzelžu bruņās līdz pasmakarēm, ka galvas vien plikas, un ar briesmīgām vālēm rokās. Sers Lanselots pacēla priekšturamas bruņas un atsita viena milža triecienu, tā darījis, viņš izrāva zobiņu un pāršķēla tam milzim galvu uz pusēm. Kolīdz otrējs milzis to ieraudzīja, viņš bēdza kā « riesamanīgs, gauži iztrūcinājies no tiem negantiem cirtieniem, un sers