KORSIKĀŅU BRĀĻI

1841 .gada marta sākumā es devos ceļojumā uz Korsiku.

Neviens ceļojums nav tik ērts un ar skatiem bagāts kā ceļojums uz Korsiku. Iekāpuši kuģi Tulonā, jūs divdesmit stundās jau sasniedzat Ajačo, vai divdesmit četrās — Bastiju.

Tur jūs mitējat vai nopērkat zirgu: mītēts tas jums maksās pieci franki dienā, bet pērkot — simts piecdesmit frankus. Un nav ko apšaubīt šīs mērenās cenas, jo šāds zirgs, vai nu mītēts vai pirkts, tāpat kā slavenais Gaskonas rumaks, kas nolēca no Jaunā tilta Sēnā, spēj veikt tādas lietas, ko neizdarītu ne Prospēro, ne Naubilus, šie Marsa laukuma un Santī skrejceļu varoņi.

Viņš mierīgi soļo pa tādiem ceļiem, kur pats Balma sāktu trīcēt, un pāriet tiltus, kur Oriols bez balansa kārts neriskētu to darīt.

Kas attiecas uz ceļotāju, tad viņam Līkai vajag aizvērt acis un ļaut dzīvniekam vaļu: par briesmām nav ko uztraukties.

Vēl jāpiebilst, ka ar šādu zirgu, kurš tiek visur cauri, jūs ik dienu varat nojāt piecpadsmit jūdžu, pie kam viņš jums neprasa ne ēst, ne dzert.

Laiku pa laikam, kad jūs apstājaties, lai apskatītu vecu pili, ko cēlis kāds dižciltīgais, kāds leģendārs viduslaiku varonis, vai jūs gribat uzskicēt kādu dženovieŠu celtu senlaicīgu torni, jūsu zirgs noplūc pa zāļu kušķim, aplupina kādu kociņu, vai palaiza sūnām apaugušu klinti, un tas ir viss.