— Lūdzu, tagad jūsu kārta.
Es iegāju. Ārstes virsvalkā Ketija izskatījās ]oti glīta un pievilcīga. Viņa pašreiz lika atvilktnē kādu slimības vēsturi, bet, pacēlusi skatienu, nepatīkami pārsteigta, iesaucās:
— Tu, Mič!
— Sameloju tikai vienu reizi, — es viņai atbildēju, — nosaucot savu uzvārdu. Bet stāvoklis ir nopietns. Un tam tiešām ir sakars ar manu sirdi.
Ketijas lūpas viegli notrīsēja, taču nesa- vilkās smaidā.
—1 Ne no medicīnas viedokļa, — viņa sacīja.
—- Es jau teicu tavai māsiņai, ka tas varbūt ir kaut kas* psihosomātisks. Bet viņa sacīja, lai ejot vien iekšā.
— Es ar viņu par to vēl parunāšu. Mič, tu labi zini, ka nevaru ar tevi tikties darba laikā. Tagad, lūdzu …
Es apsēdos pie viņas galda.
— Tu vairs nekad nevēlies ar mani tikties, Ketij. Kas noticis?
— Nekas nav noticis. Lūdzu, ej projām, Mič. Esmu ārste, man jāstrādā.
— Darbs nekur neaizbēgs. Zvanīju tev vakar vakarā un šorīt visu rītu.
Manī neskatīdamās, Ketija aizkūpināja cigareti. (
— Nebiju mājās, — viņa atbildēja.
— Jā, mājās tu tiešām nebiji.
Paliecos uz priekšu, izņēmu Ketijai no pirkstiem cigareti un ievilku dūmu. Viņa paraustīja plecus, mirkli vilcinājās, tad aizsmēķēja jaunu.
— Es varbūt nedrīkstu zināt, kur mana sieva pavada savu brīvo laiku? — es sacīju.