Iznākdams uz ielas, atcerējos, ka šodien pirmo reizi esmu svaigā gaisā, un sameklēju pretsodrēju aizsargus, tomēr tos neieslēdzu. Mazliet lija, un gaiss šķita kļuvis tīrāks. Bija karsta un tveicīga vasaras diena, cilvēki, kas drūzmējās uz ietvēm, tikpat nepacietīgi kā es tiecās atkal patverties kādā ēkā. Man ar spēku vajadzēja lauzties pāri ielai, lai iekļūtu pretējās mājas vestibilā.

Lifts uzveda mani četrpadsmitajā stāvā. Ēka bija veca, ar nepilnīgu gaisa kondicio­nēšanas iekārtu, un es miklajā uzvalkā sāku salt. Man iešāvās prātā, ka sadomātā stāsta vietā par sava nāciena iemeslu varētu iz­mantot arī saaukstēšanos, taču šo domu drīz atmetu.

Kad iegāju uzgaidāmajās telpās, baltā, iecietinātā virsvalkā ģērbusies meitene pacēla galvu.

Mans vārds ir Silvers, Volters P. Sil- vers, — es teicu. — Esmu iepriekš pieteicies.

— Jā, mister Silver, — viņa atcerējās.

Jūs žēlojāties par sirdi un teicāt, ka stā­voklis esot ļoti nopietns.

—       Jā. Protams, cēloņi varbūt ir psihoso- mātiskas dabas, bet es sajutu …

—       Saprotu. — Viņa norādīja uz krēslu. — Doktore Nevina jūs tūlīt pieņems.

Pagāja desmit minūtes. No ārstes kabi­neta iznāca jauna sieviete, un tur iegāja vī­rietis, kurš uzgaidāmajā istabā bija atradies pirms manis; kad viņš iznāca, māsa uzrunāja mani: