Ketija nocēla klausuli. Es atstāju istabu, bet viņa runāja un uz mani pat nepaskatījās.
Kad iegāju Faulera Šokena kabinetā, viņš, noliecies pār galdu, aplūkoja «Tontona Nedēļas apskata» jaunāko numuru. Žurnāla vāks mirguļoja visādos toņos, jo krāsu nesaistītās molekulas pa mazai drusciņai savāca fotonus un tad atbrīvoja tos # visus
pēkšņi un uzreiz. Viņš pavicināja man gar degunu vizuļojošās lappuses un jautāja:
— Ko jūs par to teiksiet, Mič?
— Bezgaumīga reklāma, — es nekavējoties atbildēju. — Ja mums būtu jānoslīd tik zemu un jāizdod tāds žurnāls kā šis, es iesniegtu atlūgumu. Tas ir pārāk lēts triks.
— Hm. — Faulers Šokens apgrieza žurnālu otrādi un nolika uz galda. Zaigojošās krāsas vēlreiz iemirdzējās, tad apdzisa, jo tām vairs nepiekļuva gaismas viļņi.
— Jā, lēts tas ir, — viņš domīgi piebilda, — bet nevar noliegt, ka Tontons ir uzņēmīgs un ar izdomu. Saviem iknedēļas sludinājumiem viņš prot piesaistīt sešpadsmitarpus miljonu lasītāju. Tie visi ir viņa, Tontona, klienti. Ceru, ka jūsu vārdi par atlūgumu nebija nopietni domāti. Tikko devu Harvijam rīkojumu par mūsu iknedēļas žurnāla «Šoks» sagatavošanu. Pirmais numurs iznāks rudenī, apmēram divdesmit miljonu eksemplāru lielā tirāžā. Nē… — Viņš augstsirdīgi pacēla roku, pārtraukdams manu neveiklo mēģinājumu paskaidrot savus vārdus.