— Es saprotu, Mič, ko jūs gribējāt teikt. Jūs esat pret lētu reklāmu. Es arī. Tontons manās acīs simbolizē visu to, kas kavē reklāmu ieņemt mūsu sadzīvē savu likumīgo vietu blakus reliģijai, medicīnai un tiesai. Tontons gatavs uz vislētākajiem trikiem, sākot ar ties­neša piekukuļošanu un beidzot ar atbildīga darbinieka nolaupīšanu. Un tomēr viņš, Mič, ir cilvēks, kas jums jāpatur acīs.

—   Kādēļ? Tas ir, kādēļ tieši viņš?

Šokens iesmējās sīku smiekliņu.

—   Tādēļ, ka mēs viņam nozagām Venēru, Lūk, kādēļ! Es jau teicu, ka viņš ir ļoti uz­ņēmīgs. Viņam radās tā pati ideja, kas man. Nebija nemaz tik viegli pārliecināt valdību, ka Venērai jākļūst tieši par mūsu kumosu.

—   Saprotu, — es atbildēju. Un es to pa­tiešām sapratu. Mūsu valdošā pārstāvju pa­lāta pārstāv iedzīvotājus pilnīgāk nekā jeb­kad agrāk vēsturē. Taču tā nav pārstāvība per capita [1] , bet gan ad valorem[2]. ja jums patīk filozofiskas problēmas, tad mēģiniet atrisināt šo: vai visu vēlētāju balsis būtu jā­vērtē vienādi, kā apgalvots likumu kodeksos un kā esot vēlējušies mūsu valsts dibinātāji? Vai nebūtu lietderīgāk vērtēt balsis pēc vē­lētāju gudrības, varas un ietekmes, proti, pēc naudas, kas katram pieder? Saprotiet, ka tā ir filozofiska problēma jums, nevis man. Es esmu pragmatiķis, turklāt pragmatiķis, ku­ram algu maksā Faulers Š.okens.