Liekas, atkal nokavēšos. Tas, protams, nenoskaņos valdes vīrus man par labu.
Piecas minūtes es gan ietaupīju, uzvHk- dams to pašu vakardienas kreklu, lai nevajadzētu pārlikt aproču pogas tīrajā, un atstādams neizdzertu brokastu sulu uz galda, kur tā sasils un saglumēs. Toties piecas minūtes aizkavējos, pūlēdamies sazvanīt Ketiju. Neviens nenāca pie telefona, un darbā es ierados ar nokavēšanos.
Par laimi — un tas bija nepieredzēts gadījums — arī pats Faulers Sokens nosebojās.
Faulers bija mūsu iestādē ieviesis paražu reizi nedēļā pirms darba sākuma uz piecpadsmit minūtēm sapulcināt valdes locekļus. Kantora darbiniekus un stenogrāfistes tas turēja pastāvīgā sasprindzinājumā, bet pašam Fauleram nekādas grūtības nesagādāja. Viņš tikpat katru rītu ieradās kantorī, un «rīts» viņam sākās līdz ar saules lēktu.
Bet torīt es vēl paspēju pirms sanāksmes paķert no galda sekretāres sastādīto pārskatu. Kad Faulers Šokens ienāca, pieklājīgi atvainodamies par nosebošanos, es jau sēdēju savā vietā galda galā mierīgs un pašpārliecināts, kā jau Faulera Šokena darbiniekam pieklājas.
— Labrīt, — Faulers sveicināja, un mēs visi vienpadsmit tikpat idiotiski kā vienmēr nomurminājām atbildi.