Tomēr viena doma man nedeva miera. — Vai nav iespējams, ka Tontons mēģinās … kaut ko iesākt?
— Protams, viņš mēģinās Venēru savukārt nozagt mums, — Faulers rāmi atbildēja.
— Es nedomāju to. Jus taču atceraties, kas notika ar Antarktikas ekspluatāciju?
— Es pats biju tur klāt. Simts četrdesmit kritušo mums un dievs vien zina, cik viņiem.
— Un tas bija tikai viens kontinents. Ar Tontonu nav nekādi joki. Ja jau viņš uzsāka tik niknu cīņu nieka apledojušas teritorijas dēļ, tad ko gan varam sagaidīt, ja runa ir par veselu planētu?
—« Nē, Mič, viņš to neiedrošināsies, — Faulers pacietīgi turpināja. — Niknās cīņas maksā bargu naudu. Bez tam mēs nedosim viņam nekādu iemeslu, vismaz neko tādu, kas būtu izmantojams tiesā. Un visbeidzot… mēs viņu kārtīgi piežmiegsim.
— Saprotams, — es nomurmināju un jutos atkal drošāks. Ticiet man, esmu lojāls Faulera Šokena asociācijas ierēdnis. Jau kopš mācekļa dienām esmu centies veltīt savu dzīvi «kompānijai un komercijai». Bet konkurences kari — pat mūsu profesijā — var būt ļoti nepatīkami. Nebūs nemaz pagājuši pārdesmit gadi, kopš kāda maza, bet iespaidīga Londonas reklāmas aģentūra pieteica atklātu cīņu firmas «Bārtons, Bārtons, Dendijs un Osborns» Anglijas filiālei un, izņemot divus Bārtonus un vienu mazgadīgu Osbornu, iznīcināja visus līdz pēdējam vīram.