Ar konservacionistiem nebija ko cere- monēties — likums tos neaizsargāja… Šie fanātiķi ar izvalbītajām acīm sludināja, ka modernā civilizācija zināmā mērā «izlaupot» zemeslodi. Kādas šausmīgas muļķības! Zi­nātne vienmēr atrod izeju, ja izbeidzas da­bas bagātības. Galu galā, kad dabiska gaļa sāka kļūt retums, mums jau bija sagatavotas sojas desiņas. Kad izsīka naftas krājumi, izgudrojām kebu — kājminamo vieglo auto­mašīnu.

Arī es savā laikā biju aizrāvies ar «konsu» sentimentālajām idejām un zināju, ka visi viņu argumenti tiecas pierādīt vienu: dabis­kais dzīves veids ir vienīgais pareizais. Muļ­ķīgi! Ja «daba» būtu gribējusi, lai mēs ēdam tikai svaigus dārzeņus, tā nebūtu mums de­vusi niacīnu vai askorbīnskābi.

Vēl kādas divdesmit minūtes klausījos Šo­kena iedvesmojošā runā un atstāju viņa ka­binetu ar atziņu, pie kuras biju nonācis jau vairākkārt: viņš - īsi un izsmeļoši izklāstīja katru faktu, sniedzot visu man vajadzīgo informāciju.

Sīkumus viņš atstāja manā ziņā, un es savu darbu pratu.

Mēs gribējām, lai Venēru kolonizētu ame­rikāņi. Šā mērķa sasniegšanai bija nepiecie­šami trīs faktori — kolonisti, transports, kas tos nogādātu uz Venēru, un darbs, kad tie būs nokļuvuši galā.

Pirmo varēja sagādāt itin viegli ar tiešas reklāmas palīdzību. Šokena televīzijas rai­dījumi bija šajā ziņā pati pilnība, un tos mēs varējām izmantot kā bāzi savas ietekmes iz­platīšanai. Ikviens ir ar mieru noticēt, ka labāk ir tur, kur mūsu nav. Es jau biju uz­metis plānu pasākumiem, kas neizmaksātu pat vienu miljonu dolāru. Prasīt vairāk būtu izšķērdība.