— Tātad par to pašu kafitu, — viņš sacīja. — Mēs to reklamējam piecpadsmit lielākajās pilsētās. Mūsu noteikumi ir visparastākie: ikvienam, kurš to vēlas, mēs trīspadsmit nedēļas pēc kārtas piesūtām nobaudīšanai bezmaksas kafita paraugus, pēc tam iz-sniedzam tūkstoš dolāru prēmiju skaidrā naudā un finansējam nedēļas nogales atpūtu Ligūrijas Rivjerā. Bet… un te nu es jums uzticēšu to, kas, manuprāt, padara šo pasākumu patiešām grandiozu: katrs kafita paraugs satur trīs miligramus vienkārša alkaloīda. Tas ir pilnīgi nekaitīgs, tomēr nenovēršami izveido ieradumu. Pēc desmit nedēļām patērētājs ir mums kabatā uz mūžu. Izārstēšanās maksātu vismaz piecus tūkstošus dolāru, tāpēc viņam izdevīgāk dzert kafitu arī turpmāk — trīs tases katrā ēdienreizē un pa krūzei katru nakti pie gultas. Tieši tā, kā rakstīts uz kārbas.
Faulers Šokens staroja, un es atkal uzplāju sev uz sejas izteiksmi «numur viens». Har- vijam blakus sēdēja Tildija Matisa — Šokena personīgi izraudzītā kadru pārzine. Bet viņš sievietēm nekad neļāva runāt valdes sēdēs, un Tildijai blakus sēdēju es.
Domās jau sacerēju savas pirmās frāzes, kad Faulers Šokens, man vārdu nedevis, smaidīdams noteica:
— Es neuzklausīšu katru sekciju atsevišķi. Mums nav tik daudz laika. Bet jūs jau esat atbildējuši, džentlmeņi. Un atbilde man patīk. Līdz šim jūs esat veikuši ikvienu uzdevumu. Tāpēc gribu jums šodien izvirzīt jaunu.