Viņš piespieda kādu pogu uz vadības pults un apsviedās apkārt grozāmajā krēslā. Telpā nodzisa gaisma. Projicētā Pikaso glezna aiz Šokena krēsla pamazām izzuda, atsegdama ekrāna virmojošo virsmu. Uz tās lēnām sāka veidoties jauns attēls.
Es to šodien jau biju redzējis sava televizora ekrānā virs tualetes spoguļa.
Tā bija Venēras raķete, tūkstošpēdu briesmonis, seno laiku slaidā Fau-2 un druknās Mēness raķetes uzblīdusi atvase. To vēl ietvēra tērauda un alumīnija sastatnes, kuras mudžēt mudžēja no sīkām figūriņām, kas zibināja zili baltas metinātāju liesmas. Kadri acīm redzami bija filmēti senāk, jo rādīja raķeti tapšanas stadijā — tādu, kāda tā bija pirms vairākām nedēļām vai mēnešiem, nevis startam sagatavotu, kādu to biju redzčjis šorīt.
Balss no ekrāna svinīgi, bet nebēdājot par formulējuma precizitāti apgalvoja:
«Šis ir kuģis, kas metīs tiltu uz zvaigznēm!»
Pēc dobjās balss pazinu vienu no Skaņu efektu nodaļas diktoriem, bet tekstu, bez šaubām, bija sacerējusi kāda no Tildijas scenā- ristēm. Nepārspējamā paviršība, kas jāva Venēru sajaukt ar zvaigzni, liecināja, ka autore var būt tikai kāda no Tildijas darbiniecēm.
«Ar šo kuģi mūsdienu kolumbi dosies kosmosā,» balss turpināja. «Sešarpus miljonu tonnu tērauda un iegrožota zibens — pārvietošanās līdzeklis un mājoklis tūkstoš astoņi simti cilvēkiem līdz ar visu, kas nepieciešams dzīves uzsākšanai pavisam citā pasaulē.