KRISTĪBAS AR PAGRIEZIENU
Dienas N. slimnītā skrēja, un es pamazām saku aprast ar jauno.dzīvi.
Sādžās vēl arvien paisīja linus, ceļi joprojām bija neizbraucami, un uz pieņemšanu pie manis ieradās ne vairāk par pieciem cilvēkiem. Vakari bija pilnīgi brīvi, un es tos vadīju, kārtodams bibliotēku, lasīdams ķirurģijas mācību grāmatas un vienatnē ilgi dzerdams tēju pie klusi sīcoša patvāra.
Augām dienām un naktīm lija lietus un lāses nerimdamas grabinājās pa jumtu, un aiz loga šļakstēja ūdens, pa reni tecēdams toverī. Laukā bija dubļi, migla, melna tumsa, kurā kā blāvi, izplūduši plankumi mirguļoja feldšera mājiņas logi un petrolejas lukturis pie vārtiem.
Vienā no tādiem vakariem sēdēju savā kabinetā pie topogrāfiskās anatomijas atlanta. Apkārt valdīja pilnīgs klusums, retumis to iztraucēja vienīgi pe|u skrabināšanās ēdamistabā aiz bufetes.
Lasīju tik ilgi, kamēr plaksti kļuva smagi un sāka vērties ciet. Beidzot nožāvājos, noliku atlantu pie malas un nolēmu doties pie miera. Staipīdamies, jau iepriekš tīksminādamies par mierīgo miegu, lietum šalcot un grabinoties, devos uz guļamistabu, izģērbos un apgūlos.
Nepaguvu nolikt galvu uz spilvena, kad, miega dūmakā tīta, manā priekšā iznira Toropovas sādžas septiņpadsmit- gadīgās meitenes Annas Prohorovas seja. Annai Proho- rovai vajadzēja izraut zobu. Klusi garām aizpeldēja feldšeris Dcmjans Lukičs ar spožām maiglēm rokās. Man ienāca prātā, ka viņš aiz mīlestības pret augstu stilu vārda «šāds» vietā mēdz teikt «šādens», — es pavīpsnāju un aizmigu.