Taču nepagāja vairāk par pusstundu, kad piepeši pamodos, it kā mani kāds būtu sapurinājis, uzrāvos sēdus un ieklausījos, satrūcies blenzdams tumsā.
Kāds neatlaidīgi un skaļi dauzīja pie ārdurvīm, un šis troksnis man tūliņ likās ļauna zīme.
Pie durvīm klaudzināja.
Klauvējieni apklusa, nograbēja bulta, ierunājās vireja, tai atbildēja neskaidra balss, tad, kāpnēm čīkstot, kāds nāca augšā, klusām iegāja kabinetā un pieklauvēja pie guļamistabas durvīm.
— Kas tur ir?
— Tā esmu es, — kā atbilde atskanēja godbijīgs čuksts, — es, Aksiņja, kopēja.
— Kas noticis?
— Anna Nikolajevna sūta pēc jums, lūdz, lai drīzāk nākot uz slimnīcu.
— Kas tad tur lēcies? — es jautāju un manīju, ka sirds spēji sažņaudzas.
— Tur atveduši vienu sievišķi no Duļcevas. Nelādzīgas dzemdības.
«Tā. Sākas!» man iešāvās prātā, un es neparko nevarēju iedabūt kājas kurpēs. «Ka tevi nelabais! Sērkociņi negrib degt. Nu, agri vai vēlu tam vajadzēja notikt. Visu mūžu nevar ārstēt vienīgi laringītus un kuņģa katarus.»
— Labi. Ej teic, ka tūliņ nākšu! — uzsaucu un piecēlos no gultas, Aiz durvīm noplakšķēja Aksiņjas soļi, un atkal noklaudzēja bulta.