— Ha-a! A! — sieviete piepeši iekliedzās. Dažas sekundes viņa krampjaini raustījās, pūlēdamās nogrūst masku.
— Turiet!
Pelageja Ivanovna satvēra sievietes rokas, salika uz krūtīm un piespieda. Sieviete vēl vairākkārt iekliedzās, griezdama seju prom no maskas. Tad jau retāk… retāk … Ving, sāka klusi murmināt:
— Ha-a… laid!… A!…
Tad balss kļuva arvien vājaka un vājāka. Baltajā telpā iestājās klusums. Caurspīdīgie pilieni joprojām krita un krita uz baltās marles.
— Pelageja Ivanovna, pulss?
— Labs.
Pelageja Ivanovna mazliet pacēla sievietes roku un atlaida — tā bez dzīvības ļengani nokrita uz palaga. Feldšeris, atbīdījis masku, pārbaudīja redzokļus.
— Guļ.
Asiņu peļķe. Manas rokas līdz elkoņiem sarkanas. Asiņu traipi uz palagiem. Sarkanas gļotas" un marles kumšķi. Bet Pelageja Ivanovna jau krata un pliķē mazuli. Aksiņja šķindina'spaiņus, liedama ūdeni mazgājamās bļodās. Mazulis tiek mērkts te aukstā, te karstā ūdenī. Viņš klusē, un galva, kā diedziņā pakārta, bez dzīvības zvalstās no vienas puses uz otru. Bet pēkšņi atskan kaut kas pīkstienam vai nopūtai līdzīgs, un tam vārgs un piesmacis seko pirmais brēciens.
— Dzīvs… dzīvs… — Pelageja Ivanovna bubina un nogulda mazuli uz spilvena.
Arī māte ir dzīva. Par laimi, nekas briesmīgs nav noticis. Lūk, es pats pārbaudu pulsu. Jā, tas ir vienmērīgs un noteikts, un feldšeris viegli purina sievieti aiz pleca un runā: