Es kāri klausījos viņā, cenzdamies nepalaist garām ne vārda. Un šīs desmit mi­nūtes man deva vairāk nekā viss, ko biju dzemdniecībā izlasījis pirms valsts eksāmeniem, kuros taisni šajā priekš­metā dabūju atzīmi «ļoti labi». No saraustītiem vārdiem, nepabeigtām frāzēm, starp citu izteiktiem mājieniem uzzi­nāju pašu vajadzīgāko, kas nav atrodams nekādās grā­matās. Un, kad sāku ideāli tīrās un baltās rokas slaucīt sterilā marlē, man radās apņēmība un galvā bija pilnīgi skaidrs un noteikts plāns. Vai izdarīšu kombinēto vai ne­kombinēto pagriezienu, par to tagad nemaz nav jādomā.

Visi šie gudrie vārdi pašlaik izrādījās gluži lieki. Sva­rīgs bija vienīgi tas: man vajadzēja vienu roku ievadīt dzemdē, ar otru no ārpuses palīdzēt bērnu pagriezt un, paļaujoties nevis uz grāmatām, bet uz mēra izjūtu, bez kuras ārsts nav ārsts, piesardzīgi, taču noteikti satvert vienu kājiņu un aiz tās mazuli izvilkt.

Man jābūt mierīgam un piesardzīgam, un tai pašā laikā ārkārtīgi noteiktam un drošam.

—    Dodiet, — pavēlēju feldšerim un sāku ziest pirkstus ar jodu.

Pelageja Ivanovna tūliņ salika dzemdētājas rokas un feldšeris ar masku aizsedza izmocīto seju. No tumšdzel- tenās pudeles lēnām sāka pilēt hloroforms. Telpā izpla­tījās saldena, šķebīga smaka. Feldšera un vecmāšu sejas kjuva svinīgas, it kā apgarotas …