Un kā noslēguma akords:
… Ķatra novilcināta stunda briesmas padara lielākas…
Pietiek! Lasīšanai bija rezultāti: man galvā viss galīgi sajuka un acumirklī kļuva skaidrs, ka nesaprotu neko un,
galvenais, kādu pagriezienu es beigu beigās izdarīšu — kombinēto, nekombinēto, taisno vai greizo …
Atgrūdu grāmatu un atkritu krēslā, cenzdamies sakārtot juceklīgās domas … Tad paraudzījos pulkstenī. Nolādēts!- Izrādās, esmu mājās jau divpadsmit minūtes. Bet tur mani gaida!
… Katra novilcināta stunda …
Stundas sakrājas no minūtēm, bet minūtes tādos gadījumos joņo kā neprātīgas. Nometu Doderleinu un skrēju atpakaļ uz slimnīcu.
Tur jau viss bija sakārtots. Feldšeris stāvēja pie galdiņa, sagatavodams uz tā masku un pudeli ar hloroformu. Dzemdētāja jau atradās uz operāciju galda. Slimnīcā atbalsojās nepārtraukti vaidi.
— Pacieties, pacieties, — Pelageja Ivanovna laipni murmināja, noliekusies pie sievietes, — dakteris tev tūliņ palīdzēs …
— V-vai! Nav,., spēka.,. Nav man vairs spēka!… Neizturēšu!
— Gan jau… gan… — vecmāte murmināja, — izturēsi! Tūliņ dosim tev paostīt… Nekā pat nemanīsi.
No krāniem burzguļodams sāka tecēt ūdens, un mēs ar Annu Nikolajevnu sākām berzt un mazgāt līdz elkoņiem kailās rokas. Skanot kunkstiem un vaimanām, Anna Niko- lajevna man stāstīja, kā mans priekštecis, pieredzējis ķirurgs, izdarījis bērna pagriešanu.