Tā kā Kristus atnākšana bija atlikta uz nenoteiktu laiku, tad radās vajadzība pēc citas iepriecas par drī­zumā iegūstamo labklājību. Tāpēc kristieši izveidoja mācību par to, ka tūliņ pēc nāves ticīgā cilvēka dvēsele baudīs svētlaimi paradīzē, bet grēcinieku dvēseles cie­tīs mocības ellē. Bagātīgus avotus šādai mācībai kris­tieši atrada jūdu ārpuskanoniskajos mītos un citu seno reliģiju mitoloģijā.

Ja Vecajā derībā, izņemot dažus miglainus izteiku­mus, nav runāts par dvēseles nemirstību, tad Jaunajā derībā par to pasacīts skaidri.

Parādīšanas grāmatā, kura Jaunajā derībā sarakstīta pati pirmā, 6. nodaļas 9. un 10. pantā minētas dvēseles, kuras sauc uz dievu pēc atriebības par netaisnībām, kas pārciestas miesas dzīves laikā.