Par Antikristu iedomājās nonāvēto Romas ķeizaru Neronu. Izplatījās baumas, ka Nerons neesot nonāvēts, bet tikai ievainots. Brūci sa­dziedējis, viņš ar karaspēku nākšot atkarot Romas troni, uz kura nosēdīšoties kā astotais Romas ķeizars.1 Viņš vajāšot kristiešus trīsarpus gadus, bet viņa dar­bību izbeigšot Kristus otrreizējā atnākšana virs zemes. Šo ticējumu pamatoja ar Daniēla gr. 7 nodaļas 25. un 26. p., kur īstenībā ir runa par Sīrijas ķēniņu Antiohu IV un tā varmācīgajiem mēģinājumiem uzspiest jūdiem grieķu reliģiju.

Parādīšanas grāmata vēlāk tika papildināta ar mā­cību, ka pirms Kristus otrās atnākšanas pār Antikrista piekritējiem nāks septiņas mocības.[14]

Kad arī šie ticējumi nepiepildījās, tad Antikrista un Kristus atnākšanu atlika uz nenoteiktu laiku. Tesalo- niķiešu otrās grāmatas 2. nodaļā pat izteikts brīdinā­jums neticēt daudzajiem drīza pasaules gala noteicē­jiem. Antikrists te nosaukts par «grēka cilvēku» un «pazušanas dēlu».

Uzskati par Antikristu dažiem kristiešiem bija arī citādi. Jāņa pirmās grāmatas autors 2. nod. 18. p. rak­sta: «Bērniņi, nu ir tā pēdīgā stunda; un, tā kā jūs esat dzirdējuši, ka pretīkristus nāk, tā arī tagad daudzi pretī- kristi cēlušies; no tam mēs zinām pēdīgo stundu esam.» Starp daudzām kristiešu sektām bija arī tā sauktie kristīgie gnostiķi, no kuriem viena daļa noliedza, ka dieva dēls Jēzus Kristus būtu pieņēmis cilvēka miesu un nomiris pie krusta; viņš tikai tā izlicies darām.