Cilvēks, piemēram, atmostas no miega un stāsta savam biedram, ka viņš nupat bijis savā tā­lajā dzimtenē, sastapies un sarunājies ar savu mirušo tēvu. Bet biedrs saka, ka stāstītājs visu laiku gulējis turpat, kur apgūlies. Pirmatnējais cilvēks neprata iz­skaidrot sapņu izcelsmi un tāpēc secināja, ka cilvēkā atrodas neredzams dubultnieks — dvēsele. Cilvēkam guļot, tā atstāj miesu un turpina savas gaitas neatkarīgi no tās. Šim dubultniekam, pēc cilvēka domām, piederēja viņa apziņa, jūtas un pat viņa dzīvība. Dubultniekam aizejot no miesas pilnīgi, iestājas miesas nāve.

Pirmatnējais cilvēks uzskatīja, ka pēc miesas nāves iedomātais dubultnieks tomēr turpina dzīvi. Cilvēkam likās, ka to pierāda sapņos redzētie mirušie. To miesas taču gulēja apbedīšanas vietās, tātad parādīties varēja tikai viņu dvēseles.

Ikdienas dzīvē cilvēks sastapās arī ar citām parādī­bām. Redzot savu ēnu ejam, kad viņš iet, skrienam, kad viņš skrien, apstājamies, kad viņš apstājas, pirmat­nējais cilvēks to izskaidroja ar savu dubultnieku — dvēseli. Redzot savu atspulgu ūdenī, viņš neizprata tā būtību un attiecināja to uz noslēpumaino dvēseli.

Pirmatnējais cilvēks savus ticējumus aizkapa dzīvei vēl nesaistīja ar atmaksas jēdzienu par labu vai ļaunu uzvedību miesas dzīves laikā. Tādi ticējumi varēja ras­ties tikai šķiru sabiedrībā. Mantīgo šķiru dzīve grez­nībā un izpriecās varēja veidot līdzīgus priekšstatus par dzīvi pēc nāves kaut kur debesīs, bet necilvēciskais darbs un vergu spīdzināšana — priekšstatus par elli kaut kur pazemē.