Pirmatnējā cilvēka priekšstati par aizkapa dzīvi bija cieši saistīti ar viņa reālās dzīves apstākļiem. Pēc viņa domām, dvēselei aizkapa dzīvē vajadzēja ēst un ģērbties, tai patika arī greznumlietas. Kapos pie līķiem pieliktie ieroči un darba rīki rāda, ka dvēselei aizkapa dzīvē piedēvēja tos pašus darbus, kurus tā darīja savā dzīves laikā: mednieka dvēsele, ieročiem apbruņojusies, cīnījās ar zvēriem un uzglūnēja medījumam, zvejnieka dvēsele turpināja savas zvejnieka gaitas.
Dvēseles toreiz nemēdza iedalīt augstākajās un zemākajās, jo pirmatnējā sabiedrībā visi bija \āenlīdzīgi. Pastāvēja gan dvēseļu šķirošana labajās un ļaunajās. Par labajām uzskatīja tās, kas, miesā dzīvojot, piederēja pie pašu ģimenes vai cilts, un domāja, ka tās
darbojoties savējo labā. Ienaidnieku dvēseles uzlūkoja par ļauniem gariem un domāja, ka tie vainojami visādās nepatikšanās un nelaimēs.
Izveidojoties lielām vergturu valstīm, tika likvidēta kādreizējo ģinšu un cilšu patstāvība un aizmirsti to lokālo notikumu (plūdu, sausumu, ugunsgrēku, zemestrīču utt.) leģendārie izskaidrojumi.