— Miljoniem tonnu.
— Kas notiks ar malku? — Deivijs iejautājās.
Zibeņzellis atkārtoja vēzienu, un Deivijs iegaudojās:
— Mēnešiem strādāts! Tas nevar būt! Nē, nē, puis, tas nevar būt! Tu joko! Paklau, saki taču taisnību — tu joko! — viņš lūdzās.
Taču, kad Zibeņzellis aizsmakušā balsī iesmējās un pagriezies gāja projām, Deivijs metās pie malkas strēķiem un kā neprātīgs sāka sviest šķilas tālāk no krasta.
— Nāc palīgā, Donald! — viņš sauca. — Kāpēc tu nenāc palīgā? Mēs taču te mēnešiem plēsāmies, lai nopelnītu braucienu uz mājām!
Donalds satvēra viņu aiz delma un sāka purināt, bet viņš izrāvās.
— Vai tad tu, negudrais, nedzirdēji? Miljoniem tonnu, visu salu noslaucīs kā ar slotu.
— Saņemies, vecīt! — Donalds sacīja. — Tu izturies kā ķerts.
Taču Deivijs metās pie strēķiem. Donalds zagšus aizmanījās atpakaļ uz būdu, apjoza savu un arī Deivija naudas zutni, tad izgāja ārā un sameklēja augstāko vietu, kur milzīga priede pacēlās krietni pāri savām māsām.
Vīri, kas stāvēja pie būdas, dzirdēja viņa cirvja cirtienus un pasmaidīja. Grīnvičs, kas bija aizgājis uz salas otru malu, atpakaļ atnācis, sacīja, ka viņi esot pilnīgi atgriezti. Tikt pāri pietekai neesot iespējams. Aklais puisis sāka dziedāt, un pārējie piebiedrojās:
— Negrēkojiet! — Deivijs ievaidējās un, pacēlis galvu, skatījas, kā viņi, saules slīpo staru apspīdēti, dejo. — Visa mana malka būs pagalam!