— Principi ir laba lieta savā vietā, taču vēl labāk ir, braucot uz Aļasku, tos atstāt mājās. Vai ne? — Vercs arī bija pienācis blakus savam biedram, un abi nopūlējās uzaut sasalušos mokasīnus. — Vai tu domā, ka mums būtu vajadzējis iet palīgā?

Zigmunds papurināja galvu. Viņš bija ļoti aizņemts. Virs kafijas katliņa cēlās šokolādes krāsas putas, arī gaļa uz pannas bija jāapgroza. Turklāt viņš domāja par meiteni, kuras acis dzirkstīja kā vasaras ūdeņi, un klusītēm dungoja.

Viņa biedri pavīpsnādami samirkšķinājās un apklusa. Kaut arī pulkstenis jau rādīja pāri septiņiem, līdz gaismai vēl bija stundas trīs. Kāvi debesīs bija apdzisuši, un zeltraču apmetne šķita kā gaismas oāze melnās tumsas laukā. Ugunskura gaisma asi iezīmēja triju cilvēku kontūras. Izmantodams iestājušos klusumu, Zigmunds pacēla balsi un iesāka vecās tautas dziesmas pēdējo pantu:

Pēkšņi nakti pāršķēla spalga šauteņu zalve. Hozs ievaidējās, mēģināja izslieties taisni, bet saļima. Vercs nokrita ar galvu uz elkoņa. Viņš iekrācās, un no mutes izšāvās tumšsarkana straume. Zeltmatainais Zigmunds ar kaklā iestrēgušu dziesmu paslēja rokas gaisā un pārkrita pār ugunskuru.

Samaņa acu zīlītes bija kļuvušas gluži melnas aiz dusmām, un viņš bija ļoti nelāgā omā, jo strīdējās ar virsaiti par to, kuram paliks Verca šautene; arī no pupu maisa viņš bija sagrabies vairāk, nekā pienācās. Viņš pievāca arī lāčādu, izraisīdams kurnēšanu cilts vīros. Un visbeidzot viņš mēģināja nosist Zigmunda suni, kuru meitene bija dāvinājusi savam draugam, taču suns aizbēga, bet šamanis ievēlās šurfā un pret spaini izmežģīja plecu. Kad apmetne bija pilnīgi izlaupīta, indiāņi atgriezās savās teltīs, un sieviešu līksmei nebija gala. Drīz vien dienvidu pusē parādījās aļņu bars, mednieki pārnesa daudz medījuma, šamanis iemantoja vēl spožāku slavu, un ļaudis sāka čukstēt, ka viņš patiesi protot sarunāties ar dieviem.