Hičkoks uzsauca Sipsu, lai brauc projām. Tikko meitene spalgi.iekliedzās «Cuk!», satracinātie suņi šāvās uz priekšu kā bultas, un viņa tikko paspēja noturēties kamanās, kas strauji salēcās. Pārdabiskie spēki laikam patiesi dusmojās uz šamani, jo šajā mirklī viņš pagadījas suņiem ceļā. Vedējsuns aizķēra samaņa slēpes un nogāza viņu zemē, bet parejie deviņi suņi, kas sekoja pirmajam, nokritušo pamatīgi sabradāja, un piedevām viņam vēl pari pārbrauca kamanas. Taču šamanis ātri pietraucās kājas, un viss tonakt būtu beidzies citādi, ja Sipsu, atpakaļ pagriezusies, nebūtu ar garo suņu pātagu trāpījusi viņam tieši acīs, tā ka viņš uz mirkli zaudēja redzi. Hičkoks, steigdamies paka} kamanām, uzskrēja šamanim virsū, kad tas sāpēs locījās ceļa vidū. Kad šis primitīvais teologs atgriezās atpakaļ virsaiša teltī, viņš nule notikuša rezultātā bija ieguvis jaunas zinašanas par baltā cilvēka dūres spēku. Tādēļ, runādams apspriedē pie virsaiša, viņš zvēroja niknumā pret visiem baltajiem.

— Celieties, sliņķi! Celieties! Brokastis būs gatavas, pirms pagūsiet iekāpt mokasīnos!

Deivs Vercs nometa lāčādu, piecēlās sēdus un nožāvājās.

Hozs izstaipījas, juta, ka viņam notirpusi roka, un sāka miegaini to berzēt.

— Diezin kur Hičkoks šonakt gulēja? — viņš ierunājās, sniegdamies pēc mokasīniem. Tie bija sasaluši, un viņš zeķēs uzmanīgi aizlaipoja līdz ugunskuram, lai atkausētu apavus. — Paldies dievam, ka viņš aizgāja, — Hozs piebilda, — kaut gan bija traki labs strādnieks.

— Jā. Tikai pārlieku gudrs. Tas bija viņa posts. Zēl Sipsu. Kā tev šķiet, vai viņš tiešām bija meitenē iemīlējies?

— Nedomāju vis. Tas bija tikai princips. Vairāk nekas. Viņš domāja, ka tas nav pareizi, — protams, nav jau arī, taču mums nebija iemesla iejaukties un aizceļot uz viņpasauli pirms laika.