— Es domāju tieši tāpat, — Hozs viņam pievienojās. — Mēs te esam četri vīri, no Jukonas un baltajiem cilvēkiem mūs šķir trīssimt jūdzes. Ko mēs varam iesākt pret pussimt indiāņu? Ja sastrīdēsimies ar viņiem, mums jā- lasas prom. Ja uzsāksim cīņu, mūs nožmiegs. Turklāt mēs esam uzgājuši zelta dzīslu, un es, dieva vārds, netaisos to pamest!

— Pareizi! — Vercs piebalsoja.

Hičkoks nepacietīgi pavērsās pret Zigmundu, kurš klusi d ungoja:

Paies gads, ienāksies atkal vīnogas, Steigšu mājup jāt.

— Jā, Hičkok, — puisis beidzot ierunājās, — esmu vienis pratis ar pārējiem. Ja piecdesmit indiāņu nosprieduši meiteni nogalināt, tad mēs tur nekā nespējam darīt. Kā viņi nāks mums virsū, tā no mums ne pēdu nepaliks. Un kas ar to būs līdzēts? Meitene tikpat paliks viņiem. Pret tautas ierašām var cīnīties tikai tad, ja tavā pusē ir pārspēks.

— Mums taču ir pārspēks! — iesaucās Hičkoks. — Četri baltie var droši stāties pretī četrsimt indiāņiem. Padomā jel par meiteni!

Zigmunds domīgi paijāja suni.

— Tieši par meiteni es domāju. Acis viņai ir zilas kā vasaras debesis un smejošas kā jūra vasarā, mati gaiši, tāpat kā man, un sapīti bizēs vīra rokas dclma resnumā. Viņa gaida mani tur, siltajā pusē. Gaida jau ilgi, un tagad, kad mērķis gandrīz sasniegts, negribu visu zaudēt.

— Man būtu kauns skatīties meitenes zilajās acīs un atcerēties melnās acis un to meiteni, kuras asinis lips pie tavām rokām, — Hičkoks dzēlīgi noteica; viņš pēc dabas bija godīgs un biedrisks un, lai darīja ko darīdams, nedomāja par sekām vai pašlabumu.

Zigmunds papurināja galvu.

— Tev neizdosies sajaukt man prātu, Hičkok, vai piespiest rīkoties kā jukušam tādēļ vien, ka tu pats esi jucis.