Suņi ieņurdējās un saspiedās bariņā, un Zigmunds, spēji apklusis, sāka klausīties daudzu slēpju ņirkstēšanā pa sniegu. Ugunskura gaismas lokā cits pēc cita parādījās indiāņi — drūmi, liela auguma, zvērādās tērpušies vīri, kas neteica ne vārda, viņu ēnas sniegā spokaini lēkāja. Viens no viņiem — šarnanis — guldzošā balsī uzrunāja Sipsu. Seja viņam bija izraibināta mežonīgiem krāsu plankumiem, bet ap pleciem apmesta vilka āda, negantā, atplestā rīkle ar baltajiem zobiem rēgojās viņam uz galvas. Vairāk nekas netika runāts. Arī zeltrači nebilda ne vārda. Sipsu piecēlās un uzāva slēpes.
— Ardievu, ak, mans draugs, — viņa sacīja Hičkokam.
Taču vīrietis, kas sēdēja viņai līdzās uz kamanām, nekā neatbildēja, nepacēla pat galvu, kad indiāņi rindā cits aiz cita aizslīdēja piesnigušajā mežā.
Kaut arī viņam piemita lielas pielāgošanās spējas, viņš tomēr atšķirībā no daudziem citiem vīriešiem nekad nebija centies nodibināt tuvas attiecības ar Ziemeļu sievietēm. Viņa kosmopolītiskais raksturs nesaskatīja nekā peļama laulībā ar iezemiešu meitenēm. Viņa dzīves uzskati nebūtu tam bijuši par šķērsli. Viņam tikai nebija radusies tada vēlēšanās. Sipsu? Viņš labprāt patērzēja ar meiteni pie ugunskura, taču ne ar apziņu, ka viņš ir vīrietis un viņa — sieviete, drīzāk kā pieaugušais ar bērnu, un cilvēkam ar viņa raksturu šajā draudzībā nebija citu nolūku kā vien pādarīt mazliet jaukāku vienmuļo dzīvi. Tas bija viss. Kaut arī viņš pēc izcelsmes bija īsts jenkijs un uzaudzis Jaunanglijā, viņam bija karstas asinis un netrūka arī zināma bruņnieciskuma; dzīves praktiskā puse viņam lāgiem šķita gluži nenozīmīga, pat pretruna ar dziļākajām jūtām.