LAIKA MAŠĪNA
HERBERTS VELSS
IEVADS
Laika ceļotājs — šāds vārds būs piemērots — klāstīja mums kaut ko dīvainu. Viņa pelēkās acis staroja un spridzēja un citkārt bālā seja bija pietvīkusi un moža. Kamīnā lāktīja uguns, sudraba lilijās dega sveces, kuru maigajā gaismā zaigoja burzgulīši, kas uzdzirkstīja un izzuda mūsu glāzēs. Izgatavoti pēc viņa atjautīgā prāta, krēsli drīzāk mūs apkampa un glaudīja, nekā derēja par sēdekļiem, un valdīja tā cildenā pēcpusdienas noskaņa, kad domas naigi rosās, brīvas no precizitātes valgiem.
Žestikulējot ar kaulainu rādītājpirkstu, viņš runāja šādi, kamēr mēs laiski sēdējām, apbrīnodami viņa gudrību un to, cik dedzīgi viņš aizstāv šo jauno uzskatu, kas mums likās paradoksāls.
— Jums vajadzēs uzmanīgi sekot manai domai, > Man jānoliedz dažas gandrīz vispārpieņemtās atziņas. Piemēram, ģeometrija, ko mācījāties skolā, pamatota uz nepareiza priekšstata.
— Vai jūs uzreiz nekāpjat pārāk augstu, cerēdams, ka pārliecināsit mūs? — sacīja Filbijs, strīdīga persona ar sarkaniem matiem.
" — Es nemaz negribu, lai jūs piekristu bez dibināta iemesla. Jūs drīz atzīsit tik, cik man vajag. Protams, jūs zināt, ka matemātiska līnija, līnija, kuras platums vienlīdzīgs nullei, reāli neeksistē. Tā jums ir mācīts. Matemātiska plakne arī ne. Tās ir tīras abstrakcijas.