—    Gluži pareizi, — teica psihologs.

—    Reālas eksistences nav ari kubam, kam ir tikai platums, garums un augstums.

—    Te nu es neesmu vienis prātis, — Filbijs ie­bilda. — Zināms, ka trīsdimensiju ķermenis var eksis­tēt. Visi reāli priekšmeti. ..

—    Tā domā vairums cilvēku. Bet pagaidiet brīdi. Vai var eksistēt acumirklīgs kubs?

—    Neapjēdzu jūsu vārdus, — Filbijs sacīja.

—    Vai var reāli eksistēt kubs, kas nepastāv nevienu manāmu laika sprīdi?

Filbijs kļuva domīgs.

—    Bez šaubām, — Laika ceļotājs turpināja,

—    katram reālam ķermenim jābūt ekstensīvam četros virzienos: tam jābūt ar platumu, garumu, augstumu un — ilgumu. Aiz iedzimtas cilvēciskas aprobežotības, ko izskaidrošu jums brītiņu vēlāk, mēs tomēr slieca­mies neievērot šo apstākli. īstenībā pastāv četras di­mensijas, — trīs no tām mēs saucam par projekcijām telpā un ceturtā ir laiks. Taču ir tendence saskatīt ne­reālu atšķirību starp pirmajām trim dimensijām un ceturto, jo notiek tā, ka mūsu apziņa intermitējoši kus­tas vienā virzienā pa šo pēdējo no mūža sākuma līdz beigām.

—    Tas, — teica ļoti jauns cilvēks, jo cītīgi nopūlē­damies aizsmēķēt pie lampas savu apdzisušo cigāru,

—    tas … skaidrs kā diena.