— Jā, — Laika ceļotājs ar pilnu muti atbildēja, palocīdams galvu.
— Es ņemšu visu stāstu vārdu pa vārdam un maksāšu vienu šiliņu par rindu, — redaktors sacīja.
Laika ceļotājs pabīdīja savu glāzi klusajam cilvēkam un pieskandināja ar nagu. Klusais cilvēks, kas blenza viņa sejā, sarāvās kā dzelts un ielēja viņam vīnu. Pusdienas nu pagāja neomulīgi. Uz mēles man degtin dega jautājumi, un, es domāju, citiem bija tāpat. Žurnālists centās mazināt saspīlējumu, stāstot anekdotes par Hetiju Poteri. Laika ceļotājs visu uzmanību veltīja savām pusdienām, parādīdams klaidoņa ēstgribu. Mediķis smēķēja cigareti un caur skropstām vēroja Laika ceļotāju. Klusais cilvēks šķita vēl biklāks nekā citkārt, satraukumā viņš aizgūtnēm dzēra šampanieti glāzi pēc glāzes. Beidzot Laika ceļotājs atgrūda savu šķīvi un pārlaida mums skatienu.
— Man droši vien jāatvainojas, — viņš teica. — Es biju izbadējies kā suns. Esmu piedzīvojis lielus brīnumus. — Viņš pastiepa roku pēc cigāra un nogrieza tam galu. — Bet nāciet smēķētāju istabā. Mans stāsts ir pārāk garš, lai to stāstītu pie nemazgātiem traukiem.
Viņš ejot pazvanīja un ieveda mūs blakus istaba.
— Jūs esat stāstījis par manu mašīnu Blenkam, Dešam un Cozam? — Laika ceļotājs man vaicaja, atlaizdamies klubkrēslā un norādīdams uz trim jaunajiem viesiem.