Vai tad nākotnē drēbju suku nebūšot? Arī žurnālists neparko negribēja ticēt, viņš kopā ar redaktoru ņēmās visu šo gadījumu padarīt smieklīgu, un tas nenācās grūti. Viņi bija mo­derni žurnālisti — ļoti jautri, nebēdnīgi jauni cilvēki. «Mūsu speciālkorespondents ziņo no aiznākamās die­nas, »_ žurnālists sacīja, pareizāk, kliedza, kad Laika ceļotājs atgriezās. Viņš bija apģērbies parastajās va­kara drēbēs, un tikai viņa izvārguši seja lika atcerēties pārmaiņu, kas bija iztrūcinājusi mani.

—    Klausieties, — redaktors draišķīgi teica. — Šie zēni apgalvo, jūs esot pakavējies nākamās nedēļas

vidū! Vai jūs nepastāstītu mums visu par mazo Roz- beriju? Kādu honorāru jūs gribētu?

Nebilzdams ne pušplēsta vārda, Laika ceļotājs pie­nāca pie rezervētās vietas. Viņš atturīgi smaidīja, tāpat kā agrāk.

—    Kur mans cepeša gabals? — viņš noprasīja. — Kāds prieks atkal iedurt gaļā dakšiņu!

—    Stāstu! — redaktors iesaucās.

—    Lai velns parauj visu stāstu! — Laika ceļotājs attrauca. — Es gribu ēst. Kamēr manās artērijās nebūs ieplūduši peptoni, es nestāstīšu itin neko. Paldies. Un sāli arī.

—    Tikai vienu vārdu, — es ierunājos. — Vai ce­ļojāt pa laiku?