— Man liekas gan, — provinces pilsētas mērs nomurmināja. Saraucis pieri, viņš iegremdējās sevī, kustinādams lūpas kā cilvēks, kas atkārto mistiskus vārdus. — Jā, man liekas, tagad saprotu, — viņš piebilda pēc brīža, pie kam viņa seja uz rāviena atplauka.
— Nu, es nemaz negribu slēpt no jums, ka esmu kādu laiku nodarbojies ar četrdimensiju ģeometriju. Ir interesanti rezultāti. Piemēram, te ir vairāki portreti. Pirmajā "redzams cilvēks astoņu gadu vecumā, otrajā — jau piecpadsmit, trešajā — septiņpadsmit, ceturtajā — divdesmit trīs gadu vecumā un tā tālāk. Visi tie ir viņa pastāvīgās un nemainīgās četrdimensiju esamības uzskatāmi fragmenti, kā saka, trīsdimensiju attēli.
— Mācīti viri, — Laika ceļotājs turpinaja, pēc tam kad bija brīdi klusējis, lai mēs īsti aptvertu dzirdēto,
— ļoti labi zina, ka laiks ir tikai telpas veids. Te ir vienkārša meteoroloģiska diagrama. Sī līnija, pa kuru es velku ar pirkstu, rāda barometra kustību. Vakar dienā tas bija šādā augstumā, vakar vakarā nokrita, šorīt atkal cēlās, un tas viegli pakāpies līdz šai vietai. Dzīvsudrabs taču nav vilcis šādu līniju nevienā no vispāratzītajām telpas dimensijām? Bet tas, protams, ir vilcis līniju, un tamdēļ mums jāsecina, ka tā stiepusies pa laika dimensiju.
— Tomēr, — sacīja mediķis, cieši raudzīdamies uz kādu ogli kamīnā, — ja laiks patiešām ir tikai telpas ceturtā dimensija, kāpēc tad tas agrāk un tagad uzskatīts par kaut ko atšķirīgu? Un kāpēc mēs nevaram