— Nu taisni brīnums, ka daudzum daudziem tas paslīd garām, — Laika ceļotājs atsāka ar pajautru pieskaņu balsī. — īstenībā šāda ir ceturtās dimensijas pareizā izpratne, lai gan daži, kuri runā par ceturto dimensiju, paši nezina, kas domāts ar to. Tas ir tikai laiks no citāda viedokļa. Nav nekādas atšķirības starp laiku un jebkuru no trim telpiskajām dimensijām, ja tikai neņem vērā, ka mūsu apziņa kustas pa to. Bet dažiem grūtgalvjiem ir aplams uzskats šinī ziņā. Jūs visi esat dzirdējuši, ko spriež par šo ceturto dimensiju?
— Es ne, — atsaucās provinces pilsētas mērs.
— Tas ir vienkārši tā. Mūsu matemātiķi piedēvē telpai trīs dimensijas, ko varam saukt par platumu, garumu un augstumu un kas vienmēr nosakāmas pēc trim plaknēm, no kurām ikkatra veido ar pārējām divām taisnus leņķus. Bet daži prātotāji ir jautājuši:
- Kamdēļ tieši trīs dimensijas? Kamdēļ nevarētu būt arī virziens, kas veido ar pārējiem trim taisnus leņķus?» Un viņi pat mēģinājuši radīt četrdimensiju ģeometriju. Vēl pirms kāda mēneša profesors Saimons Ņūkoms visu to klāstīja Ņujorkas matemātiķu biedrībā. Jūs zināt, ka uz plakanas virsmas, kurai ir tikai divas,, dimensijas, iespējams attēlot trīsdimensiju ķermeņa figūru, un viņi pēc analoģijas spriež, ka varētu ar trīsdimensiju modeļu palīdzību attēlot četrdimensiju ķermeņa figūru, — ja viņi tiktu galā ar perspektīvu. Skaidrs?