Laika ceļotājs smaidīdams pārlaida mums skatienu. Pēc tam, tikko manāmi vēl smaidīdams, dziļi sabāzis rokas bikšu kabatās, viņš lēnām izgāja no istabas, un mēs dzirdējām viņa rītakurpes šļūcam pa garo gaiteni uz laboratoriju.
Psihologs palūkojās uz mums.
— Interesanti zināt, ko viņš sadomājis.
— Kādu smalku triku, — mediķis noteica.
Filbijs sāka mums stāstīt par burvju mākslinieku, ko redzējis Bērslemā, bet viņš vēl nebija ticis galā ar ievadu, kad Laika ceļotājs atgriezās un šis stāsts pārtrūka.
II
MAŠĪNA
Laika ceļotājs turēja rokā spīdīgu metāla karkasu, kurš bija drusciņ lielāks par mazu galda pulksteni un ļoti smalki nostrādāts. Atsevišķas detaļas bija izgatavotas no ziloņkaula un kādas caurspīdīgas, kristāliskas vielas. Tagad man jāielaižas sīkumos, jo viss turpmākais ir pilnīgi neaptverams — ja tikai neticam viņa paša izskaidrojumam. Viņš paņēma vienu no astoņstūrainajiem galdiņiem, kas bija izkaisīti pa istabu, un novietoja tā, lai divas kājas atrastos uz grīdsegas kamīna priekšā. Uz šī galdiņa viņš nolika savu mehānismu. Pēc tam viņš piebīdīja krēslu un apsēdās. Uz galdiņa vēl atradās tikai maza lampa ar abažūru, un tās spilgtā gaisma krita uz visu aparātu.