Dega arī savas desmit sveces — divas misiņa svečturos uz kamīna dzegas un pārējās kandelabros, tā ka istaba bija spoži apgais­mota. Es sēdēju zemā atzveltnes krēslā vistuvāk pie kamīna. Pavilkos uz priekšu, lai atrastos gandrīz starp uguni un Laika ceļotāju. Filbijs sēdēja viņam aiz mu­guras un skatījās pār viņa plecu. Mediķis un provinces pilsētas mērs viņu vēroja no labās puses, psihologs — no kreisās. Ļoti jaunais cilvēks stāvēja aiz psihologa. Mēs visi sasprindzinājām uzmanību. Man šķiet, ka šā­dos apstākļos nebija iespējams mūs piemānīt pat ar visāķīgāko un veiklāko triku.

Laika ceļotājs palūkojās uz mums un pēc tam uz mehānismu.

—    Nu? — psihologs teica.

—    Šis mazais daikts ir tikai modelis, — Laika ce­ļotājs sacīja, atbalstīdamies ar elkoņiem uz galdiņa mi saspiezdams plaukstas kopā virs aparāta. — Pēc šī parauga esmu taisījis mašīnu, ar kuru ceļot pa laiku. Ka redzat, modelis izskatās brīnum savāds, un šis stie­nītis dīvaini mirdz, tas liekas tāds kā nereāls. — Viņš noradīja ar pirkstu uz šo detaļu. — Bez tam te ir balta sviriņa un te vēl otra.

Mediķis piecēlās no krēsla un cieši aplūkoja pa­raugu.

—    Skaisti nostrādāts, — viņš teica.

—    Divu gadu darbs, — Laika ceļotājs atsvieda. Pēc tam kad arī mēs, pārējie, bijām appētījuši modeli, viņš turpināja: — Tagad gribu jums ieskaidrot, ka tikai jānospiež šī svira, lai mašīna sāktu slīdēt nākotnē, un ar otru var pārtraukt kustību.