DĀRZA malā aiz žoga uzziedēja Mežaroze. Sārta un pie­tvīkusi, ar rīta rasas pērlēm uz maigajām ziedlapiņām viņa izskatījās tik skaista kā jaunava, kas tikko raudājusi aiz laimes.

Tā kā pirmie no rīta arvien pamostas putni, tad arī rozi tie ieraudzīja pirmie.

—     Cil-lī! Cik viņa skaista! — iesaucās Zīlīte.

—    Cir-čir! Ir — ir skaista! — piebalsoja Zvirbulis.

—    čuču, iček, ičīičiček! — sēdēdams apses zarā, iebur- bulējās Dārzaķauķis, un tas nozīmēja, ka roze viņam ļoti patīk.

—    Klikliklik! — noklabināja Krūmuķauķis un aizlaidās uz upmalu pastāstīt jauno ziņu Lakstīgalai, jo viņš zināja, ka tā kaislīgi mīl rozes.

Un Lakstīgala sacerēja jaunu dziesmu par mīlestību, kas nekad nevienam neapnīk, jo tā ikreiz, cik mīlam, ir jauna un skaista kā tikko uzplaucis Mežarozes zieds.

Lakstīgalas dziesma uzmodināja draiskuli Rītavēju, kas, vakarā piekusis būdams, bija palicis nakšņot līgana bērza zaru šūpolēs.

—     Vai tiešām tā Mežaroze ir tik skaista? — sukādams savus cirtainos, kastaņbrūnos matus, viņš neticīgi iejau­tājās.