Nabaga Ansis, sirmgalvis ar jauno sirdi, viņš nesaprata, ka Magone varējusi būt viņa meita, ja viņš toreiz nebūtu tik cietsirdīgi pametis Ievu. Viņš nesaprata, ka Magone redz tikai viņa sirmos matus, saliekto augumu, nedrošās kājas, bet neredz viņa sirdi, kas ezera dzelmē saglabājusies jauna un mīlas alkstoša. Nabaga Ansis, viņš nesaprata, ka viņa gados būtu pieticis ar acīm noglāstīt Magones sārtos vaigus, no tālienes apjūsmot smuidro augumu, sapņos noskūpstīt maigās lūpas. Nē, viņš to nesaprata un izdarīja savu vislielāko kļūdu — viņš bildināja daiļo Magoni.
Nu, smej ieties, smej ieties visi par Ansi, tāpat kā smējās Magone, aizgūtnēm caur smiekliem izspiezdama noraidījumu:
— Man liekas, tēvocīt, ka tu priekš manis esi par vecu!
Smejieties, smejieties, tāpat kā smējās Magones draudzenes, kuras jau pēc pusstundas uzzināja visjocīgāko notikumu Magones mūžā. Jums jau viegli smieties, jo tāda nelaime kā Ansim nevienam no jums nav gadījusies.
Magones smiekli kā āmurīši sitās pret Anša grumbaino pieri. Viņš paberzēja to un, neskaidras nojautas vilkts, devās uz ezeru, iesēdās laivā un īrās uz to stūri, kur auga ūdensrozes. Pārliecies pār laivas malu, viņš aplūkoja savu attēlu ūdenī.
— Ķēms! Vecais ķēms — un tu iedrošinājies bildināt
jauko Magoni? — viņš jautāja sev un redzēja no ūdens pretī ņirdzam bezzobainu muti. — Ko tu izdarīji, ko tu man izdarīji, neprātīgā sirds! — iesaucās Ansis un, izrāvis sirdi no krūtīm, iesvieda to ezerā. Rītā ezermalieši redzēja, ka laivā sakumpis sēž. vecais Ansis un makšķerē.