Kistīnas aiza nobeidzas ar lielu, vēl maz izpētītu ledāju, no kura apakšas izlaužas tāda paša nosaukuma upīte. Sākumā tā urdz un šalc pa līdzenu, mazliet ieliektu aizas dibenu mazām, straujām tērcēm; satikusi ceļā stāvas klintis un akmeņainas krāces, it kā negribēdama aizlaikus cīnīties un pāragri izšķiest savus spēkus, upīte mierīgi tām apliec loku un paslēpjas zem klinšu radzēm, retumis atkal parādīdamās, itin kā izlūko tālāko ceļu, lai izvairītos no briesmām un cīniņiem. Taču, jo tālāk, jo vairāk gadās ceļā šķēršļu, upīte, it kā zaudējusi pacietību, pēkšņi savieno vienā straumē visus savus spēkus un izlien no klintīm baisma, saniknota un varena; izlien, krāc un veļ akmeņus, klints gabalus un vairs negriež ceļu nekam un neizšķir — draugs vai ienaidnieks, bet met šļakatas, šņāc, uzbrūk ikvienam cietoksnim, ko tikai sastop savā ceļā. Taču, jau no tālienes pamanījusi Darjala aizā Tereku, kas cīnās ar kalniem un vilina līdz arī viņu, norimst un netālu no carienes Tamāras pils torņa drupām sadodas rokās ar Tereku. Bet tā nevaldāmā priekā pasniedz pretī savas rokas, un tad abas kopā laužas cauri visšaurākajām aizām.
Taču ne vienmēr Kistīnas aiza bijusi tik tuksnesīga, baiga un reizē tik skaista.